ruminor

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin

[edit]

Alternative forms

[edit]

Etymology

[edit]

From rūmen.

Pronunciation

[edit]

Verb

[edit]

rūminor (present infinitive rūminārī, perfect active rūminātus sum); first conjugation, deponent

  1. to chew the cud
  2. to ruminate

Conjugation

[edit]
   Conjugation of rūminor (first conjugation, deponent)
indicative singular plural
first second third first second third
active present rūminor rūmināris,
rūmināre
rūminātur rūmināmur rūmināminī rūminantur
imperfect rūminābar rūminābāris,
rūminābāre
rūminābātur rūminābāmur rūminābāminī rūminābantur
future rūminābor rūmināberis,
rūminābere
rūminābitur rūminābimur rūminābiminī rūminābuntur
perfect rūminātus + present active indicative of sum
pluperfect rūminātus + imperfect active indicative of sum
future perfect rūminātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present rūminer rūminēris,
rūminēre
rūminētur rūminēmur rūminēminī rūminentur
imperfect rūminārer rūminārēris,
rūminārēre
rūminārētur rūminārēmur rūminārēminī rūminārentur
perfect rūminātus + present active subjunctive of sum
pluperfect rūminātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present rūmināre rūmināminī
future rūminātor rūminātor rūminantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives rūminārī rūminātum esse rūminātūrum esse
participles rūmināns rūminātus rūminātūrus rūminandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
rūminandī rūminandō rūminandum rūminandō rūminātum rūminātū

Derived terms

[edit]
[edit]

Descendants

[edit]

References

[edit]
  • ruminor”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • ruminor in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.